Šodien sapnis, bet, lai nebūtu garlaicīgi, pievienoju pārdomas par dzīvi. Kam neinteresē par sapni, tiniet līdz treknrakstā izceltajam.
Sapnī rādījās Anita, kura daudziem pazīstama ar pseidonīmu "tā, ar kuru es nesatikos". Meitene bija pie Dimas R žiguļa stūres (tas tik būtu fokuss, ja Dimam reāli būtu žigulis)
Braucam mēs kaut kur uz Kaukāzu, atpūsties ar draugiem lielā kompānijā. Traucamies milzīgā ātrumā pa kalnu serpentīniem. Anita vada mašīnu ar stingru roku, gandrīz nemainot koncentrēti drūmo sejas izteiksmi. Pat tad, kad pretējā joslā džigiti sānslīdē. Pat tad, kad no kratīšanās no mērinstrumentu paneļa izveļas kaut kādi vadi. Anita tos savieno ar vienu roku, bet ar otru groza baranku.
Dima viņai kliedz: "Ne tie vadi!" Un tiešām, ne tie. Birst dzirksteles, bet šofere satin vajadzīgos, un mēs ripojam tālāk.
Man uz krūtīm guļ kāda bērns, tikai kājas no manas jakas rēgojas. Blakus pastāvīgi atgādina sakārtot drošības jostas, lai viņu netīšām nesaspiestu.
Finālā atbraucam uz alu kraujas malā, kur izejam kaut kādu medicīnisko apskati (kovids?). Dakteris pēta mūsu uzturu. Dietoloģe ir ļoti priecīga, ka gan bērnam, gan man uzturā ir daudz zaļumu. Ar to arī sapnis beidzās.
Bet pārdomas ir šādas. Ar Anitu mēs satikāmies tādā formātā, ka it kā nemaz arī nesatikāmies. Kāds varbūt teiks, ka tas ir FWB (friends with benefits), bet es neesmu pārliecināts. Lieta tāda, ka mēs, neskatoties uz to, ka nesatikāmies, gājām kopā uz dažiem pasākumiem (simfonisko koncertu) un braucām uz Portugāli.
Šāda formāta plusi – nav pastāvīgi jāsniedz emocionālais atbalsts, jādāvina dāvanas, jāraksta, jāzvana un jāatceras čupa ar sīkām detaļām, lai neviens ne par ko neapvainotos. Man attiecībās ir grūti saprast, cik daudz atbalsta man jāsniedz, un bieži mani streso tas, ka esmu kaut ko izdarījis ne tā.
Ideālā pasaulē, protams, katrs pats atbild par savu emoc. stāvokli. Realitātē tas tā nestrādā.
Tādā formātā, kāds mums bija ar Anitu, mēs komunicējām galvenokārt dzīvajā. Tā var izmantot neverbālās pazīmes, un ir vieglāk saprast partnera reakciju. No otras puses, es slikti zinu latviešu valodu, bet Anita tālu no ideāla – krievu. Tiklīdz iedzer (kas gadījās bieži vien) – pārejam uz angļu.
Ja kādam, kurš mani sliktāk pazīst, rodas doma, ka tas ir kaut kā egoistiski – dažreiz satikties, bet tā netērēt pūles –, jums nav gluži taisnība. Lieta tāda, ka Anita dzīvoja Rīgā un strādāja, braukājot pa Latviju. Es dzīvoju Daugavpilī. Ja mēs satiktos, kādam nāktos pārvākties. Es ne pārāk gribu uz Rīgu, par ko jau ne reizi vien esmu stāstījis.
Ir arī svarīgāks punkts. Anita grib bērnus, kā es sapratu, bet es ne pārāk. Tas ir pietiekami būtiski, lai pat nemēģinātu sākt satikties pa īstam.
Galu galā viss beidzās ar to, ka viņa nolēma, ka, neskatoties uz ērtībām, šāda dzīve traucēs viņai būt motivētai atrast reālu partneri (ģimenei?). Un arī vispār viņa gribēja pagaidām padzīvot sev. Spriežot pēc viņas stāstītā, viņai ir tāda problēma, ka viņa pārāk daudz laika un spēka tērē rūpēm par partneri. Viņa baidījās atkal noslīdēt līdz šādai uzvedībai.
Nedomāju, ka tā notiktu ar mani. Es vispār nepieprasu daudz apkalpošanas, gatavoju un tīru pats, izklaides pēc braukāju ar veli, par savām bailēm, gruzoniem un UDHS partnerim daudz nestāstu.
Vienīgais, ka nāksies klausīties manos bezgalīgajos monologos un apkampties. Pat seksa tagad, kad slimoju un esmu zaudējis formu, daudz nevajag.
Jebkurā gadījumā, mūsu ne-satikšanās beidzās pirms vairākiem gadiem. Acīmredzot es skumstu, ja reiz rakstu visu šo. Mums ar Anitu pat ne reizi nebija konflikta, ja neskaita dzīvīgu strīdu Seviļā. Saruna bija par to, vai drīkst aprakt plastmasu zemē, un vai ir jāšķiro atkritumi. Bet par to – citreiz.